Darba atkarība ir viena no uzvedības atkarībām ar salīdzinoši ilgu pētījumu un teorētisko pētījumu vēsturi.

Visticamāk, ka kompulsīva pārmērīga slodze cilvēku sabiedrībā ir sastopama kopš seniem laikiem; tomēr, cik mums zināms, nav pieejami sistemātiski pētījumi par šo jautājumu. Pārmērīga aizrautība ar darbu un produktivitāti, kas bieži saistīta ar alkatību, pārmērīgām bažām un trauksmi, var būt neapšaubāmi izsekots vismaz 5/6 gadsimtā pirms mūsu ēras. 

KLĪNISKĀS UN ZINĀTNISKĀS INTEREŠES LAIKA grafiks

1903 Pjērs Žanets aprakstīja “psihastēniju”, kas saistīta ar perfekcionistiskām bažām (un atgādina kaut ko tādu, ko vēlāk dēvēs par obsesīvi kompulsīviem personības traucējumiem; OCPD), ko vēlāk pieņēma Zigmunds Freids. Tika konstatēts, ka psihastēniķiem ir fiziskas problēmas, piemēram, galvassāpes, muguras sāpes vai bezmiegs.

1919 Sándor Ferenci aprakstīja tā sauktoSvētdienas neiroze“. Simptomi slīdzīgi tiem, ko piedzīvoja psihastēnika un citi fiziski simptomi tika novēroti starp dažas personas dienās, kad viņi mēģināja atpūsties no darba. Tā, iespējams, ir pirmā norāde abstinences simptomi, kas saistīti ar darba atkarību klīniskajā literatūrā. 

1952 DSM-I (APA 1952, 37. lpp.) iekļāva kompulsīvu personību ar tādām iezīmēm kā “nepārspējama darba spēja” un “normālu relaksācijas spēju trūkums”.

1968/1971 Darbaholisma/darba atkarības jēdzienu psiholoģiskajā literatūrā ieviesa ar Veins Oits.

1970. gadi  Jau 20. gadsimta 70. gados tika atzītas darbaholisma tendences augsta līmeņa medicīnas literatūra.

2013 Pārmērīga nodošanās darbam bija viens no nedaudzajiem OCPD kritērijiem, kas ir saglabājies no DSM-III līdz DSM 5 (APA 2013), un OCPD literatūrā to bieži dēvē par “darbaholismu” (Grilo et al. 2004).